3. Kā mums ir jāmācās Dieva Vārds?


Jeremijas grāmata    17. nodaļa

1 Jūdas grēki ir uzrakstīti ar dzelzs rakstāmo un ierakstīti ar dimanta smaili viņu sirds plāksnēs un uz viņu altāru ragiem.
2 Un kā savus bērnus viņi piemin savus altārus un Ašēras tēlus zem zaļajiem kupli salapojušiem kokiem augstajos pakalnos.
3 "Savu kalnu, kas tīrumā, tavu īpašumu un visu tavu mantu un bagātības Es atstāju izlaupīšanai, arī tavus elku kalnus to grēku dēļ, kas nodarīti visos tava apgabala novados.
4 Tā tu pazaudēsi savas vainas dēļ savu mantojuma tiesu, ko Es tev biju novēlējis, un Es tevi nodošu tavu ienaidnieku rīcībā par vergu tādā zemē, ko tu nepazīsti! Jūs iededzinājāt Manu dusmu uguni, kas degs mūžīgi."
5 Tā saka Tas Kungs: "Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga!
6 Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša vietās, neviesmīlīgā klajuma sālainajā zemē.
7 Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs!
8 Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus."
9 Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?
10 "Es, Tas Kungs, izpētu sirdi un pārbaudu īkstis, lai atmaksātu ikvienam par viņa ceļiem, kā viņa dzīve to pelna."
11 Kā irbe, kas perē olas, ko tā pati nav dējusi, tā ir tāds cilvēks, kas sakrāj mantu, bet netaisnā ceļā. Pašā dzīves vidū viņam tā jāatstāj, un beigās viņš stāv kā plānprātiņš.
12 Tu esi godības tronis, augsts no paša sākuma, mūsu svētuma vieta!
13 Tu, Israēla cerība, ak, Kungs! Visi, kas Tevi atstāj, paliks kaunā! Kas no Tevis atkāpjas, to vārdus rakstīs zemē smiltīs, jo tie atstājuši To Kungu, dzīvības ūdens avotu.
14 Dziedini mani, ak, Kungs, tad es būšu izdziedināts; palīdzi man, tad ir palīdzēts! Jo Tu esi mana slava.
15 Redzi, viņi saka: "Kur tad ir Tā Kunga draudu vārds? Lai taču tas piepildītos!"
16 Es neesmu liedzies veikt gana pienākumus Tavā uzdevumā; es nelaimes dienu neesmu vēlējies, Tu to zini! Kas nāca no manas mutes, tas ir atklāts Tavā priekšā.
17 Novērs man briesmas, neatstāj mani pavisam bez cerībām, Tu esi mans patvērums ļaunā dienā!
18 Lai mani vajātāji paliek kaunā, bet ne es! Lai tie krīt izmisumā, bet ne es! Lai nāk pār tiem nelaimes diena un satriec tos ar divkāršu postu un iznīcību!
19 Tas Kungs tā man sacīja: "Ej un nostājies tajos tautas dēlu vārtos, pa kuriem iziet un ieiet Jūdas ķēniņi, un visos pārējos Jeruzālemes vārtos.
20 Un saki tiem: klausaities Tā Kunga vārdu, jūs Jūdas ķēniņi un visi Jūdā, un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, kas ieejat pa šiem vārtiem!"
21 Tas Kungs tā sacīja: "Sargaities savas dvēseles dēļ sabatā nest kādu nastu un to ienest pa Jeruzālemes vārtiem!
22 Nenesiet ārā nastas arī no saviem namiem sabatā un nedariet nekādu darbu sabatā, bet svētījiet svēto dienu, kā Es pavēlēju jūsu tēviem!
23 Bet tie Mani neklausīja un neatdarīja savas ausis, tie bija nepakļāvīgi, neklausīja Mani un nepieņēma mācību.
24 Ja jūs Mani klausīsit, tā saka Tas Kungs, un nenesīsit sabatā nastas pa šās pilsētas vārtiem, bet svētīsit svēto dienu, atturēdamies no visiem darbiem šinī dienā,
25 tad ķēniņi un lielkungi, kas sēž Dāvida tronī, brauks iekšā pa šīs pilsētas vārtiem ar ratiem un zirgiem, viņi un viņu dižvīri, Jūdas vīri ar Jeruzālemes iedzīvotājiem, un šī pilsēta būs mūžīgi apdzīvota.
26 Un nāks no Jūdas ciemiem un pilsētām un no Jeruzālemes apkārtnes, un no Benjamīna zemes, un no lejas novadiem, un no kalniem, un no dienvidiem ļaudis un nesīs dedzināmos upurus, kaujamos un ēdamos upurus un smaržīgas kvēpināmās zāles un uzstāsies ar pateicības upuriem Tā Kunga namā.
27 Bet, ja jūs Mani neklausīsit, lai svēto dienu svētītu, un nesīsit nastas sabatā un tās nesīsit iekšā pa Jeruzālemes vārtiem, tad Es iededzināšu uguni pilsētas vārtos, tā aprīs Jeruzālemes skaistos namus un neizdzisīs!"





Apgabals Konkordance Rakstuvietas