81. Kādam prātam mums ir jābūt pret savu tuvāko?


Psalmi    90. nodaļa

1 Par cilvēka nīcību

Mozus, Dieva vīra, lūgšana.
2 Kungs, Tu mums esi bijis par patvērumu uz radu radiem. Pirms kalni radušies, pirms zeme un pasaule radīta, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak, Dievs!
3 Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem un saki: "Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni!"
4 Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze.
5 Tu tos aizrauj kā plūdos, tie ir kā rīta miegs, tie ir kā zāle, kas agrumā ir augšanas spēka pilna,
6 kas rītā atzeļ un zied, vakarā vīst un kalst.
7 Jo mēs iznīkstam Tavu dusmu priekšā, tiekam iznīcināti Tavas bardzības dēļ.
8 Tu liec mūsu noziegumus Savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus Sava vaiga gaismā.
9 Jo visas mūsu dienas zūd Tavu dusmu kvēlē, mēs pavadām savus gadus kā pasaku.
10 Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.
11 Bet kas gan izprot Tavu dusmu spēku, un kas saredz Tavas bardzības niknumu, Tevi bīdamies?
12 Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!
13 Atgriezies, Kungs, atkal pie mums! Cik ilgi vēl? Apžēlojies par Saviem kalpiem!
14 Piešķir mums rītos agri pilnā mērā Savu žēlastību, lai mēs gavilējam un priecājamies visu mūžu!
15 Iepriecini mūs tik dienu, cik Tu mūs apbēdināji, tik gadu, cik ilgi mēs esam pieredzējuši ļaunu!
16 Dari redzamus Saviem kalpiem Savus darbus un liec saskatīt Savu godību viņu bērniem!
17 Lai nāk pār mums Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība un pašķir mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu - to pašķir un svētī!





Apgabals Konkordance Rakstuvietas