214. Vai Svētais Gars viens pats veic atgriešanu vai arī cilvēks pats šajā lietā var darboties līdzi?
1 Jo bauslībai piemīt nākamo labumu ēna, ne pats lietu veids; nekad nevar ik gadus ar tiem pašiem upuriem, ko nepārtraukti atnes, padarīt pilnīgus tos, kas ar tiem tuvojas.
2 Jo vai citādi upurēšana nebūtu mitējusies, tāpēc ka upurētāji, reiz šķīstīti, neapzinātos vairs nekādus grēkus?
3 Bet ar upuriem ik gadus tiek atgādināti grēki,
4 jo vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus.
5 Tāpēc, pasaulē ienākdams, Viņš saka: upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet miesu Tu Man esi radījis.
6 Dedzināmie upuri un grēku upuri Tev nav patikuši.
7 Tad Es sacīju: raugi, Es nāku, grāmatā par Mani ir rakstīts, Tavu prātu darīt, ak, Dievs! -
8 Iepriekš sacījis: upurus un dāvanas un dedzināmos upurus un grēku upurus, kas pēc bauslības tiek upurēti, Tu neesi gribējis, un tie nav Tev patikuši, -
9 tad Viņš sacīja: raugi, Es nāku Tavu prātu darīt. - Viņš atceļ pirmo, lai nodibinātu otru.
10 Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam.
11 Un katrs priesteris gan ik dienas stāv kalpodams un bieži tos pašus upurus upurēdams, kas nekad nevar iznīcināt grēkus.
12 Bet Viņš vienu upuri par grēkiem upurējis, uz visiem laikiem ir nosēdies pie Dieva labās rokas,
13 joprojām gaidīdams, kamēr Viņa ienaidnieki tiks likti Viņa kāju pameslam.
14 Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti.
15 Bet arī Svētais Gars mums liecina. Pēc tam kad ir teikts:
16 šī ir tā derība, ko Es ar viņiem celšu pēc tām dienām, saka Tas Kungs, Savus baušļus Es došu viņu sirdīs un rakstīšu tos viņu prātā,
17 un viņu grēkus un viņu netaisnības vairs nepieminēšu. -
18 Bet, kur ir grēku piedošana, tur vairs nav upuru par grēku.
19 Tā kā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ,
20 ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu,
21 un, tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu,
22 tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni.
23 Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecināšanas, jo uzticams ir Tas, kas apsolījis.
24 Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem,
25 neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.
26 Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem,
27 bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus.
28 Kas pārkāpis Mozus bauslību, tas mirst bez žēlošanas, diviem vai trīs lieciniekiem liecinot.
29 Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis.
30 Jo mēs pazīstam To, kas ir sacījis: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, un atkal: Tas Kungs tiesās Savu tautu. -
31 Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!
32 Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu,
33 gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem.
34 Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta.
35 Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga!
36 Jo jums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu.
37 "Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies.
38 Bet Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts."
39 Bet mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību.
|
