303. Kā Svētā kristība ietekmē grēku piedošanu?


Lūkas evaņģēlijs    23. nodaļa

1 Un viss Viņu pulks cēlās un noveda Jēzu pie Pilāta
2 un iesāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: "Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams: Viņš esot Kristus, Ķēniņš."
3 Un Pilāts Viņam jautāja, sacīdams: "Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?" Un Viņš atbildēdams tam sacīja: "Tu to saki."
4 Bet Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaudīm: "Es nekādas vainas pie šī cilvēka neatrodu."
5 Un tie viņam uzmācās un sacīja: "Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei."
6 Bet, kad Pilāts to dzirdēja, tad viņš jautāja, vai šis cilvēks esot no Galilejas.
7 Un, izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā, tas Viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē.
8 Bet, kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja Viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt.
9 Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja. Bet Viņš tam nekā neatbildēja.
10 Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu ļoti apsūdzēja.
11 Bet Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja un, apvilkuši Tam krāšņu tērpu, sūtīja To atpakaļ pie Pilāta.
12 Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi, jo iepriekš tie savā starpā bija naidā.
13 Un Pilāts, sasaucis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis,
14 tiem sacīja: "Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis musinot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs Viņu apsūdzat;
15 un Hērods arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis.
16 Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist."
17 Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist.
18 Bet viss pulks brēca un sacīja: "Nost ar šo, - un: atlaid mums Barabu!"
19 Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā.
20 Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist.
21 Bet tie sauca un sacīja: "Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!"
22 Bet viņš trešo reizi tiem sacīja: "Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist."
23 Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu kliegšana pārspēja.
24 Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos.
25 Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu gribai.
26 Un, kad Viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ.
27 Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja.
28 Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: "Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem.
29 Jo, redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas.
30 Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums, - un uz pakalniem: apklājiet mūs!
31 Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?"
32 Bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu.
33 Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku.
34 Bet Jēzus sacīja: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.
35 Un ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet arī virsnieki Viņu izsmēja, sacīdami: "Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzas pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais."
36 Un arī kareivji Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa
37 un sacīja: "Ja Tu esi Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev!"
38 Un virs Viņa bija uzraksts: ŠIS IR JŪDU ĶĒNIŅŠ.
39 Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: "Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!"
40 Bet otrs to norāja un sacīja: "Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā!
41 Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis."
42 Un viņš sacīja: "Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!"
43 Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē."
44 Un tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai.
45 Un saule tapa aptumšota, un priekškars Templī pārplīsa vidū pušu.
46 Un Jēzus sauca skaņā balsī: "Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās." Un, to sacījis, Viņš nomira.
47 Un virsnieks, redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: "Patiesi, šis bijis taisns cilvēks."
48 Un visi ļaudis, kas tur bija klāt un redzēja, kas notika, sita pa krūtīm un griezās atpakaļ.
49 Bet visi Viņa paziņas stāvēja no tālienes un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja.
50 Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs -
51 šis nebija piebiedrojies viņu padomam un rīcībai, no Arimatijas, jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību, -
52 šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas
53 un tās noņēma, ietina smalkā audeklā un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts.
54 Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau sākās.
55 Un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdzi un apskatīja kapu un kā Viņa miesas tapa noliktas.
56 Un, atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības.





Apgabals Konkordance Rakstuvietas