219. Kas ir Kristus Draudze jeb Baznīca?


Psalmi    78. nodaļa

1 Dieva laipnība un bardzība Viņa ļaudīm par mācību

Asafa pamācība. Klausies, mana tauta, manu mācību, atveriet savas ausis manas mutes vārdiem!
2 Es atdarīšu savu muti runai ar sakāmiem vārdiem, stāstīšu senlaiku mīklas.
3 Ko esam dzirdējuši un zinām un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
4 to mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: Tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku, un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis.
5 Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavēlējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem,
6 lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tie celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem,
7 lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles,
8 lai viņi nebūtu tādi kā viņu tēvi, stūrgalvīga un nepaklausīga cilts - cilts, kas savā sirdī nebija pastāvīga, kam gars neturējās pie Dieva.
9 Efraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīņas dienā.
10 Viņi neturēja Dieva iecelto derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
11 viņi aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš bija darījis brīnumus Ēģiptes zemē, Coānas laukos.
13 Viņš pāršķīra jūru, lika viņiem tai izsoļot cauri un uzstatīja ūdeni kā aizsprostu;
14 Viņš tos vadīja ar padebesi dienā un cauru nakti ar uguns atspīdumu.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un dzirdināja viņus kā ar dziļuma ūdeņiem papilnam;
16 Viņš lika strūklām izplūst no klints un ūdenim tecēt straumēm.
17 Bet tie joprojām grēkoja pret Viņu un sacēlās pret Visuaugstāko tuksnesī.
18 Viņi kārdināja Dievu savās sirdīs, prasīdami barību pēc savas iekāres.
19 Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami: "Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī?
20 Redzi, Viņš gan ir sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var Savai tautai dot arī maizi un gaļu?"
21 Tāpēc, kad Tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu,
22 jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Viņa palīdzību.
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis,
24 lika mannai līt uz viņiem, ko ēst, un deva viņiem debesu labību.
25 Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
26 Viņš lika austriņam celties debesu ārēs un atveda ar Savu spēku dienvidu vēju,
27 un birdināja uz viņiem gaļu kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis.
28 Viņš lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt viņu mājokļiem.
29 Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja,
30 bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē,
31 kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus.
32 Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem.
33 Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā.
34 Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu,
35 un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints un ka Dievs, Visuaugstākais, ir viņu pestītājs.
36 Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli,
37 jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības.
38 Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa Savas dusmas un nelika pamosties visai Savai bardzībai,
39 jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.
40 Cik reizes viņi To Kungu nekaitināja tuksnesī un neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā!
41 Viņi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto.
42 Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku, nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem,
43 kad Viņš Savas zīmes rādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coānas klajumā.
44 Viņu upes Viņš pārvērta tur par asinīm un padarīja viņu strautus nedzeramus,
45 uzsūtīdams viņiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas viņiem nesa bojā eju,
46 un deva viņu augļus spradžiem un viņu pļauju siseņiem.
47 Viņš sadragāja viņu vīna kokus ar krusu un viņu vīģes kokus ar debesu ledus gabaliem,
48 un nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem.
49 Un Viņš uzsūtīja viņiem Savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku.
50 Viņš deva vaļu Savām dusmām, nepasargādams no nāves viņu dvēseles, pamezdams viņu dzīvības mērim.
51 Un Viņš lika nomirt pirmdzimušajiem Ēģiptē, vīru spēka pirmdzimtajiem Hama teltīs,
52 un veda Savu tautu tālākā ceļā kā avis un vadīja viņus kā ganāmo pulku tuksnesī.
53 Un Viņš tos droši vadīja, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus apklāja jūra.
54 Un Viņš tos veda Savas zemes svētajos novados, uz kalnāju, ko Viņa labā roka bija ieguvusi.
55 Viņš aizdzina tautas, viņiem ienākot, un piešķīra pēc izmestajiem mesliem viņu zemes gabalus Israēlam par mantojuma daļu un lika Israēla ciltīm dzīvot viņu teltīs.
56 Taču viņi kārdināja un kaitināja Dievu, to Visuaugstāko, un neievēroja Viņa liecības.
57 Viņi novērsās un kļuva neuzticīgi kā viņu tēvi, viņi sabruka kā atslābis viltīgs stops.
58 Viņi sarūgtināja Viņu ar saviem elku kalniem un sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem.
59 Dievs dzirdēja to un apskaitās, un Israēls Viņam ļoti rieba, un Viņš to pameta pamazām gandrīz pavisam.
60 Viņš pameta Savu mājokli Šīlo, Savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvēkiem.
61 Viņš atdeva Savu spēku gūstā un Savu godību ienaidnieka rokā.
62 Viņš nodeva Savu tautu zobena varā un iedegās dusmās pret Savu mantojumu.
63 Viņu jaunekļus aprija uguns, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
64 Viņu priesteri krita no zobena, un viņu atraitnes nevarēja viņus apraudāt.
65 Tad pamodās Tas Kungs kā gulētājs, kā varonis, kas pieceļas no vīna noreibuma,
66 un sita Savus ienaidniekus no mugurpuses, uzkrāva viņiem mūžīgu negodu.
67 Viņš atmeta Jāzepa telti un neizraudzīja Sev vairs Efraima cilti,
68 bet izredzēja Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis.
69 Viņš cēla Savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kurai Viņš mūžīgus pamatus licis.
70 Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem;
71 Viņš lika viņam nākt no zīdītājām avīm ganīt Jēkabu, Savu tautu, un Israēlu, Savu mantojumu.
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi un vadīja viņus ar sapratīgu roku.





Apgabals Konkordance Rakstuvietas